Viena no krīžu psihoterapijs metodēm, ko pielieto, lai mudinātu cilvēku runāt, ir apspriest to, ko viņš zaudējis līdz ar tuva cilvēka došanos mūžībā, tēlaini sakot, zaudējuma inventarizācijai. Ir svarīgi apspriest, kādas no vajadzībām, kuras iepriekš tika apmierinātas, tagad prasīs jaunus risinājumus, pat ja sēru laikā šķiet, ka dzīve uz laiku ir apstājusies un sadzīves jautājumi atvirzījušies otrā plānā.

Ir svarīgi atbalstīt cilvēku šajā tēmā, jo bieži vien mums šķiet, ka runāt par kaut ko tādu ir nevietā, neētiski un ciniski artiecībā pret aizgājušo. Taču šajā posmā tā dēvētais cinisms ir spēja nosaukt lietas īstajā vārdā.

Ir nepieciešams runāt par cilvēka vajadzībām, par to, no kādiem avotiem viņš tagad smelsies mīlestību vai gādību, palīdzēt viņam uzlūkot lietas objektīvi, lai novērtētu apkārtējo iesaistīšanos, izcelt tos, kuri palikuši blakus un pauž atbalstu.

Protams, viņi neaizstās aizgājušo, taču akcenta novirzīšana uz viņiem palīdz pārvarēt neaizstājamu zaudējumu.

Ļaujiet sērojošajam runāt. Ir ļoti svarīgi radīt psiholoģiskus apstākļus, kuros iespējams paust jūtas nez nosodījuma. Visai bieži cilvēki, kas vēršas pie psihoterapeita sakarā ar zaudējumu, sūdzas par vienu un to pašu parādību – neiespējamību tikt mierīgi uzklausītam. Apkārtējie vai nu cenšas viņus pārtraukt ar tukšiem vārdiem, tādiem kā formālas līdzjūtības, vai novēršas. Taču ja neļauj cilvēkam runāt, viņš riskē noslēgties savā traumā, ieslīgt sāpēs un šajās hroniskajās bēdās nodzīvot visu atlikušo mūžu.

Mēs bieži vien nesaprotam, kā uzvesties ar zaudējumu piedzīvojušu personu, jūtamies neērti un vēlamies distancēties, baidāmies pasliktināt situāciju vai, tieši otrādi, ieslīgt tajā pašā negatīvajā stāvoklī. Tas noved pie tā, ka cilvēks paliek viens pret vienu ar savu sāpi, un apkārtējie izvairās no viņa, it kā baidoties, ka viņiem būtu kaut kas jādara, un nesaprotot, kā var palīdzēt.

Dažkārt mēdz būt arī otrādi, cilvēks noslēdzas un klusē, tieši reaģējot uz negatīvo atgriezenisko saikni, mēģinājumiem, pārtraukt, atkratīties ar tukšām frāzēm vai paust žēlumu.

Jāatzīmē, ka žēlums ne vienmēr ir tas labākais atbalsta veids.

Daudz efektīvāk darbojas aktīva klausītāja nostāja, kas arī neprasa nekādas speciālas iemaņas. Jāmāk izvairīties no tādām klišejām kā aicinājums nepārdzīvot, solījums, ka viss nokārtosies, vai atgādinājums, ka dzīve turpinās. Visvērtīgākais atbalstā ir jūsu vaļsirdība, prasme uzklausīt un vēlme palīdzēt. Ja vēlaties apskaut vai kopā paklusēt, var tam nepretoties, atzīties, ka nezināt, ko teikt vai kā palīdzēt, pajautāt tieši, vai varat kaut ko izdarīt.

Ir svarīgi atcerēties, ka pirmajās dienās pēc tuvinieka zaudēšanas cilvēks ir ļoti jūtīgs un iespaidojams. Jūsu teiktais šajā laikā tiks fiksēts viņa apziņā un turpmāk ieprogrammēs viņu uz noteiktām darbībām, tādēļ jābūt visai piesardzīgiem formulējumos. Tādās situācijās uzmanības rakursu var pārslēgt uz objektu, parādību vai personu, kuru dēļ ir vērts turpināt dzīvot – apspriest atbildību par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem vai pat viņu piemiņu. Ilgtrermiņa perspektīva jūsu uzdevums ir palīdzēt viņam atgūt vai radīt interesi par paša dzīvi.

Jo jaunāka ir persona, kas pārdzīvo zaudējumu, jo kritiskāk mēs nedrīkastam ļaut šai personai noslēgties sevī, jo bērnu un pusaudžu psihe, no vienas puses, ir elastīga un mainīga, no otras – daudz trauslāka un pakļauta traumatizācijai. Daudzi vecāki uzdod sev jautājumu, kā palīdzēt bērnam pārdzīvot zaudējumu?

Jāatzīmē, ka bieži vien bērnu psihe, neraugoties uz to, ka tā vēl nav izveidojusies, daudz labāk nekā pieaugušajiem ir ielāgota dabiskai bēdu pārciešanai. Tas nozīmē, ka bērnam nav jāliek sērot kaut kādā noteiktā formātā, bet labāk tas jānovēro un jāļauj viņam atvadīties un to apzināties viņam ērtā veidā. Ja viņš vēlas būt klāt bērēs un piedalīties citos rituālos, bērnu psihologi iesaika ļaut viņam to darīt.

Svarīgs moments un drošības garants šādos procesos ir mierīgs un pārliecināts, atbalstošs pieaugušais. Ja pastāv risks, ka bērēs bērnu uzraugošās personas netiks galā ar emocijām un uzvedīsies neadekvāti, protams, bērnam labāk nav jābūt klāt. Ir jāizvairās no jebkāda spiediena, taču nekādā gadījumā nedrīkst likt bērnam skūpstīt mirušo, javiņš pats to nevēlas, taču nedrīkst arī aizliegt, ja viņš pauž tādu vēlmi.

Viena no grūtībām sastopoties ar zaudējumu agrīnā vecumā, ir domas par atgriezeniskumu, kas ir pretrunā ar samierināšanos.

Nav ieteicams stāstīt bērnam, ka cilvēks devies tālā ceļojumā. Palīdzības sniedzēja uzdevums ir tieši veicināt nāves fakta pieņēmšanu un tās neatgriezeniskumu. Dzīvības un nāves koncepcija veidojas jau 7 10 gadu vecumā, taču ir jāiegaumē, ka dažādā vecumā uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem mēs atbildam dažādi, atkarībā no tās iedziļīnāšanās pakāpes, kādā tie tiek uzdoti. Savukārt atbilžu saturs ir atkarīgs no ģimenes kultūras – vai tā ir reliģiska, ateistiska, nacionāla utt.

Perspektīvas: parasti akūti pārdzīvojumi dēļ zaudējuma pāriet gada laikā.

Tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, un tādēļ periodi var atšķirties un būtiski ieilgt, ja nav savlaicīga atbalsta. Ja paejot gadam, cilvēks nespēj tikt galā ar traumatisko situāciju, viņam ir uzstājīgi ieteicams vērsties pie speciālista, jo ievilcināt šādus stāvokļus ir bīstami. Tas var novest pie depresijas – nopietna stāvokļa, kas var būt saistīts ne tikai ar veselības, bet pat ar dzīvības risku.